Ansamblis "Līvi"

Par oficiālo ansambļa dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1976. gads, kaut gan faktiski ansambli ar tādu nosaukumu Juris Pavītols nodibināja jau 1972. gadā un tas pat ir piedalījies festivālā „Liepājas Dzintars”. Tomēr „Līvi” laiku skaita no tā brīža, kad satikās Juris Pavītols un Ēriks Ķiģelis un uzsāka savu sadarbību mūzikas jomā.

Divi zīmoli latviešu kultūrā, neaizmirstamas, neizdzēšamas un paliekamas pēdas latviešu estrādes mūzikā un abi Liepājs vēju kaldināti - „Līvi” un „Credo”. Tomēr, ja „Credo” visiem vairāk asociējas neteiksim, ka gluži ar klasisko mākslu, taču ar kultūru gan, tad „Līvi” paliek tādā kā opozīcijā - „Līvus” parasti saista ar protesta garu, ar jauniešu auditoriju, kas mēdz radīt „nekārtības”. Toreizējā pilsētas Kultūras nodaļas vadītāja Marta Mūrniece ir atzinusi, ka „Līvu” dēļ viņai gadījies arī pa rājienam saņemt.

Latvijā klīda baumas, ka Liepājā „Līvi” ar „Credo” mēdz iziet pat ielu cīņās. Tā, protams, nebija, taču „labais tonis” noteica arī īpašus personiskus kontaktus neuzturēt.

Par „Līvu” mājvietu kļuva 1975. gadā atklātā Metalurgu Kultūras pils. Latviešu estrādes mūzikā pazīstamākie vārdi, kas saistās ar „Līviem”, neapšaubāmi ir Ēriks Ķiģelis, Rodrigo Fomins (nu jau daudzus gadus vairāk pazīstams zem skatuves vārda Igo), Aivars Brīze, Jānis Grodums.

Tautā iemīļotās „Līvu” dziesmas bija „Zīlīte”; „Aprīļa pilieni”; „Saldus saule” un daudzas citas, kuru vidū nevar neminēt „Dzimto valodu”.

Jā, par „Dzimto valodu”… tās vārdu autors ir Grigore Vieru (moldāvu dzejnieks, kura vārsmas latviski atdzejojis Imants Ziedonis), kurš 2009. gada 18. janvārī aizgāja mūžībā.

Neapšaubāmi, ka tagadējā paaudze nemaz nespēj saprast tās izjūtas, kas mūs visus pārņēma, šo dziesmu klausoties divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tās trīsas, satraukumu un „skudriņas, kas skrēja pa muguru”. Jo tagad katrs drīkstam brīvi runāt savā valodā. Un labi, ka tā. „Dzimtā valoda” bija sava veida neoficiāla himna laikā, kad notika cīņa par neatkarību. Un to dziedāja „Līvi” un to nekas nevar atņemt - ne mums, ne viņiem.

Pirms dažiem gadiem Latvijas krievu sabiedrības aktīvisti rīkoja mītiņu pret bilingvālās izglītības ieviešanu un mītiņa ievadā tika atskaņots fragments no dziesmas „Dzimtā valoda”. Viss notikums beidzās ar to, ka „Līvi” pasākuma organizatorus apvainoja neatkarības ideālu zaimošanā, šovinistiskā propagandā, pretvalstiskās darbībās, latviešu valodas apvainošanā. Incidenta noslēgums bija tiesā, kura nolēma no pasākuma organizatoriem piedzīt kompensāciju.

Lai kādi nebūtu bijuši vienas un otras puses motīvi, šis notikums kompromitēja drīzāk gan „Līvus”, nekā pasākuma organizatorus, kuriem, pateicoties „Līvu” aktivitātēm, no visa vēl izdevās iziet ar cietēju oreolu. Demokrātiskā sabiedrībā „Līvi” patiesi būtu varējuši pretējo pusi aicināt uz diskusijām, skaidrojot savu nostāju - pat ar zināmām tiesībām uz pretenzijām, ņemot vērā to, ka latviešu sabiedrībā šī dziesma „Līvu” izpildījumā patiesi tiek uztverta kā simbols. Tomēr „Līvu” krasā reakcija ir vērtējama nekā citādi, kā par neadekvātu.

Pirmkārt, dziesmas vārdu autors nemaz nav latviešu dzejnieks un ar to vien jau tiek pateikts tas, ka ir vismaz tendenciozi dziesmu automātiski attiecināt uz latviešu valodu.

Otrkārt, nenoliedzams ir filozofiskais aspekts - dziesma runā par dzimto valodu, nevis par latviešu valodu. Dzimtā valoda ir katram sava. Un katram cilvēkam ir tiesības to aizstāvēt. Jā, var sadurties divu (vai vairāku) cilvēku uzskati, runājot par dzimto valodu. Bet šīs sarunas ir risināmas ar argumentiem. Un nekādi ne tiesā.

Jā, astoņdesmito gadu nogalē „Līvi” bija protesta simbols- jaunatnes emocijām „Līvu” koncertos nebija robežu. „Līvi” neapšaubāmi bija uz šī neatkarības viļņa un to ansambļu vidū, kas tolaik Latvijā koncertēja viņi šajā ziņā bija atzīstami gandrīz par līderiem.

„Līvi” arī darbojas vēl šobaltdien. Bet, kā daudziem šādiem „atdzimšanas projektiem”, arī „Līviem” senākā skanējuma vairs nav. Kādreiz „Līvi” biji zīmols, tagad - vieni starp daudziem. Ir mainījušās vērtības, mainījušās prioritātes, mainījies laikmets. Bet „īsto „Līvu”” vieta mūsu atmiņās ir paliekama un neizdzēšama.