Folkloras kopa "Atštaukas"

Tās ir viņas - uzņēmīgās Liepājas teātra aktrises. Kā kura - cita nu jau bijusī, cita vēl aizvien ārštatā, cita joprojām aktrise. Bet neraugoties uz smagajiem pārmaiņu vējiem, ko bijis jāpiedzīvo Liepājas teātrim, un kas ārdījuši kādreiz saliedēto un talantīgo teātra kolektīvu, liepājnieku apziņā viņas tādas arī paliks - Liepājas teātra aktrises. Ināra Kalnarāja, Austra Pumpure, Ilga Martinsone, Dace Lūķe, Aina Karele, Marita Lūriņa, Dace Liepa, Anda Albuže, Santa Grabovska, Vija Āboliņa un Valda Vīksna.

Kā radās „Atštaukas”? Izrādās - kā protests. Kā protests pret vēlēšanos vienā brīdī no teātra izslaucīt vecās tradīcijas. Nē, viņas nav pret jauninājumiem. Bet viņas uzskata, ka dzīvē ir jābūt sabalansētībai starp jauno un veco. Tradīcijās ir spēks. Un tradīcijās ir vērtība. Tāpēc tradīcijas nevar aizmest kā kaut ko izlietotu un nederīgu. Un jaunajam ir jānāk tā, lai tas ar veco organiski saaugtu. Protams, arī no vecā visu nevar paturēt. Bet jaunajam kopā ar veco ir jāveido vienots veselums. Jo, nezinot, no kurienes tu nāc, tu nezini arī, kurp tu ej.

„Atštaukas” pirmo reizi ieskanējās 1995. gadā. Un kaut arī viņas atstāj iespaidu, ka ir lustīgas sievas un lustīgas ir viņu dziesmas, no zināmas rezignācijas nevar izbēgt.

„Tas bija tāds brīdis mūsu dzīvē, kad mēs pašas zinājām, ka vēl varam. Bet bija spēki, kas jau gribēja mūs norakstīt. Tas deva spītu pretoties un pierādīt, ka varam gan!”

„Tas bija priekšnojautu brīdis. Lielās pārmaiņas teātrī vēl nebija iesākušās, bet gaisā tās jau virmoja. Bija skaidrs, ka lai kā būs, tā kā bija, tā vairs nebūs.”

Viņas saka, ka tobrīd esot bijušas starp jaunību un vecumu. Bet tas nav tiesa. Gadiem, ko var pēc pases izskaitīt, taču nav nekādas nozīmes. Tas cilvēks, kam vēl plāni un mērķi, tas cilvēks, kas kaut ko dara, lai dzīve kļūtu labāka un skaistāka visiem, lai neietu pazušanā vērtības, tas cilvēks nemaz nevar kļūt vecs. Tāpēc „Atštaukām” pat vēl šodien uzskata, ka tas brīdis starp jaunību un vecumu ir tālu priekšā.

Kā radās šis nosaukums? Izrādās deja pasmelta no Blaumaņa Trīnes. Izrādē „Trīnes grēki” ir epizode, kur žīds precina Trīnei „Pupine Sprice ar astone bērne”, uz ko Trīne bēdīga atbild: „Nu par ko taisni man vienmēr gadās tādi atštafkas brūtgāni!”

Ir „Atštauku” rindās arī jau pa kādam robam. Tā viena atštauka bija arī Iza Bīne, kas aizgāja mūžībā 2006. gada karstajā vasarā tieši ceļā uz kādu no „Atštauku” pasākumiem. Tomēr, tā nobeigt savu dzīves ceļu, kā nobeidza Iza Bīne, nez vai būs lemts daudziem - tērptai tautastērpā, darot savu iemīļoto darbu.

Ko tad „Atštaukas” tagad īsti dara? Kā viņas pašas saka, viņu uzdevums ir tradicionālās kultūras saglabāšana, mutvārdu folkloras popularizēšana.

„Atštaukas” palīdz saglabāt un popularizēt dažādus latviešu tautas godību rituālus gan kāzu, gan arī bēru tradīcijas. Jā, arī bēru, jo tās bija „Atštaukas”, kas izvadīja pēdējā ceļā Liepājā pazīstamo mākslinieci Annu Eltermani, organizējot nevis tradicionālo izvadīšanu, bet tautisku „apstāvēšanu” jeb „vāķēšanu”. „Atštaukas” svin svētkus savās mājās, folkloras centrā „Namīns”, organizē gan Jāņu ielīgošanu, gan Lieldienu iešūpošanu, gan Miķeļdienas tirgu, gan Annas dienas Saimnieču svētkus, gan tautiskos Ziemassvētkus. „Namīnā” darbojas arī folkloras skola, kurā „Atštaukas” māca arī bērniem neaizmirst folkloru un tautas tradīcijas. „Atštaukas” ir gaidītas viešņas daudzviet Latvijā. Ieskaitot miljonāru villas, Rundāles pili, lepnas viesu mājas. Ir piedalījušās un guvušas atzinību arī folkloras festivālos aiz Latvijas robežām.

„Atštauku” lielais sapnis ir folkloras teātris Liepājā. Viņas tādu ir redzējušas Krievijā, Sibīrijā un ir sajūsmā par to. Bet pašas viņas saka, ka tur vēl tāls ceļš ejams, jo folkloras teātris nozīmētu ne tikai mākslas un kultūras darbu. Tas būtu arī liels saimnieciskais un administratīvais darbs, būtu jāstrādā pie mārketinga, pie līdzekļu piesaistīšanas.

Bet „Atštaukas” ir krietnas sievas. Tāpēc ir pārliecība, ka tad, ja viņas vēlas, lai Liepājā būtu folkloras teātris, tad tāds noteikti reiz arī būs.