IMANTS KALNIŅŠ

Imants Kalniņš ir mūzikas autors dziļi simboliskajai latviešu kinofilmai „Pūt, vējiņi!”; šīs mūzikas motīvs daudzus gadus bija gandrīz vai simbols par revolucionāru dēvētajam mūzikas festivālam „Liepājas Dzintars”.

Imants Kalniņš ir mūzikas autors dziesmai „Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, kas apstiprināta par Liepājas himnu.

Dzimis 1941. gada 26. maijā Rīgā. Pastāvīgi vai uz laiku dzīvojis dažādās vietās Latvijā, taču viņa vārds joprojām tiek nemainīgi saistīts ar Liepāju, kurā arī viņš periodiski dzīvojis. Ļoti atzinīgi vērtēts kā talantīgs mūziķis, taču ļoti neviennozīmīgi - kā cilvēks un personība. Nereti publiski kritizēts par dažādām personiskās dzīves un politiskās darbības niansēm.

Imanta Kalniņa daudzšķautņainais talants ir ievērojami bagātinājis latviešu klasisko, estrādes, teātra un kino mūziku. Taču jāsaka, ka neizprotamu iemeslu dēļ viņš nav guvis tādu popularitāti aiz Latvijas robežām, kā piemēram, Raimonds Pauls bijušajā padomju savienībā.  Iespējams tas ir Imanta Kalniņa spēcīgi izteikto nacionālistisko uzskatu dēļ.

1985. gadā tika nodibināts ansamblis „Turaidas Roze”. Tas bija spilgts, no citiem pirms un pēc tam atšķirīgs, posms latviešu estrādes mūzikā. Skatītāju atmiņā šis posms palicis ar melodiskajām, sievišķīgajām Olgas Rajeckas dziesmām, kurām parasti bija arī skaisti, poētiski vārdi, pretstatā modernajām tendencēm, saskaņā ar kurām estrādes dziesmu vārdi ļoti bieži ir nesakarīgu atskaņu virknējums. Olgas Rajeckas izpildīto dziesmu vārdi bijā kā sievietes dvēseles izpausme, tie kopā ar Imanta Kalniņa melodijām itin kā spēlēja uz sievietes jūtu pasaules smalkajām stīgām. Vēl šis posms mūzikas cienītāju atmiņā palicis ar Uģa Rozes par ātrroku dēvētajām dziesmām („Nesteidzini”; „Trubadūrs” u. c.).

Imants Kalniņš ir „vainīgs” arī pie kādas jaukas, muzikālas tradīcijas rašanās Latvijā, proti, viņam par godu ir radušās Imantdienas, kuru koncerti katru gadu notiek 1. jūlijā, kad kalendārā atzīmēts Imanta vārds. Pasākums viņam par godu pirmo reizi tika ieplānots 1976. gadā. Tomēr okupācijas gados ar tādu, gandrīz tautisku, dziedāšanu un kopā sanākšanu nebija tik vienkārši. 1982. gadā Imantdienas tika oficiāli aizliegtas. Pēc gandrīz piecpadsmit gadiem - deviņdesmito gadu otrajā pusē - Imantdienas atdzima. Pats Imants Kalniņš par Imantdienām ir teicis, ka tajās atkal izjūtams tautas kopības gars - tas pats, kurš diemžēl praktiski pazaudēts pēc tam, kad šī pati tauta kļuva brīva un varēja, vairs svešinieku netraucēta, veidot savu valsti un savu dzīvi.

Spilgts triepiens Imanta Kalniņa dzīves audeklā ir mīlas stāsts ar amerikānieti, dzejnieci Kelliju Čeriju tajā laikā, kad vairums padomju cilvēku vispār nevarēja iedomāties, ka viņi vispār varētu sastapt „dzīvu” ārzemnieku, kur nu vēl amerikāni; Padomju Savienība un Amerika tajā laikā arī patiesi bija galvenie pretstāvošie spēki pasaulē un amerikāņa ienaidnieka tēls Padomju Savienībā tika aktīvi kultivēts. Imants un Kellija arī palika dzelzs priekškaram katrs savā pusē. Kas zina, vai tā nav arī labāk - ne visas skaistās mīlestības iztur sadzīves prozas pārbaudījumu...

Imantam Kalniņam ir septiņi bērni, no kuriem plašākai publikai ir pazīstami aktrise Rēzija Kalniņa un mācītājs Krists Kalniņš (abi ir dvīņi; viņu māte ir aktrise Helga Dancberga, savulaik strādājusi arī Liepājas teātrī). Populārs Latvijā ir arī mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš (viņa māte ir tērpu māksliniece Velga Kalniņa).

Par Imantu Kalniņu stāsta tenkas un leģendas, pēdējo starpā arī tāda, ka viņam jaunībā, vienā no pirmajiem Liepājas posmiem, nav bijis naudas, par ko no Rīgas uz mājām Liepājā atbraukt, tad viņš Rīgā par pēdējām kapeikām nopircis tā saukto rupjmaizes ķieģelīti un, to drupinādams, pa dzelzceļa stigu nācis kājām mājās...

Tāds ir Imants Kalniņš - mīlēts un zākāts, bet viņa ierakstītā lappuse latviešu mūzikas vēsturē ir kā akmenī iecirsta, tā ir pamanāma un neizdzēšama.