Liepājas bruģis ir daudzām leģendām apvīts, jo jau savulaik pilsētas veidotāji tērējuši brangus naudas līdzekļus bruģakmens iegādei, bet padomju laikos tas daudzviet apliets ar asfaltu, radot jaunas leģendas par ielām, kuras kādreiz klājis bruģis. Tomēr daudzviet Liepājā vēl sastopamas ielas, kuras var lepoties ar vēl 18. gadsimtā rūpīgi ieklāto bruģi.
Pēc vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa sniegtajām ziņām, pirmais laukakmeņu segums, iespējams, meklējams tagadējā Kārļa Zāles laukumā. Tur tas ticis uzklāts pilsētas gvardes parādes vajadzībām.
Arhīvos atrodama arī 1699. gada 28. augustā no Kurzemes hercoga rezidences Jelgavā nākusī pavēle maģistrātam veikt ielu bruģēšanu. Darbi uzsākti tirgus laukumā un no laukuma izejošās ielās. Pārējās nosauktas par šķērsielām un tām bruģis vēl nepienācās.
Liepājā nopietnāki labiekārtošanas un bruģa klāšanas darbi sākās ap 1860. gadu, kad pilsēta kļuva lielāka un nozīmīgāka – cara galma kūrorts un militāri nostiprināts impērijas galējais punkts.
Karostas bruģim un māju pamatiem regulāros granīta bluķus veda no lauztuvēm Somijā – Botnijas līča krastā. Somu bruģakmens virsma ir tuvāka kvadrātam salīdzinājumā ar zviedru akmeni, somu granīts redzams vēl daļā Pulkveža Brieža ielas un ielās admiralitātes un Jūras katedrāles tuvumā, Studentu rotas ielā.
Savukārt civilās pilsētas greznības un lepnības pazīme ir no Zviedrijas klinšainās Malmonas salas jūrā aiz Gēteborgas vestie kaltie bruģakmeņi – vienādi pēc izmēra un toņa (pelēkie un rūsganie). Skaistākais Zviedrijas kaltais bruģis joprojām skatāms Kuģinieku ielā un vienā Pētertirgus stūrī – pie ziedu stendiem. Nostāsti vēsta, ka tieši šīs Zviedrijas salas granītu Vācijas vadonis Hitlers bija iecerējis lietot jaunās Berlīnes celtniecībai.
Zinātāji stāsta, ka, iespējams, lielākā pilsētas greznība bijuši Krimas marmora pakāpieni, kas klāti ceļā no 1907. gadā pabeigtā Jūras virsnieku saieta nama franču baroka atdarinājumā līdz cara jahtas "Polārzvaigzne" piestātnei Karostā. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā pakāpieni noārdīti un marmors aizvests uz Vāciju.
20. gadsimta sešdesmitajos gados uz svešas valsts galvaspilsētu parādes laukuma remontam esot aizvests arī K. Ūliha ielas bruģis.
20. gadsimta sešdesmitajos gados nāca modē dekoratīvi mūri un atbalsta sienas, kas tika veidotas no izlauztajiem regulārajiem akmeņiem. Lielākā tāda siena ir koncertestrādē "Pūt, vējiņi!".
Par māju pamatos iemūrētajiem akmeņiem uzskaites nav. Kā stāsta Gunārs Silakaktiņš, tad Skrundas ielā redzējis cūku kūtiņu, kas mūrēta no Vītolu ielas garajām akmens apmalēm sastiprinot tā ar cementa javu.
Rakstā izmantoti fragmenti no žurnāla "Liepājas vēstules" raksta "Bruģis – apbrīnotais un nemīlētais"
Plašāku materiālu par Liepājas bruģi meklējiet žurnālā "Liepājas vēstules".
