LIEPĀJAS ROKS

Liepāja jau izsenis tiek dēvēta par Latvijas mūzikas galvaspilsētu. Mainās paaudzes, mainās politiskās varas un ekonomiskās situācijas, taču Baltijas jūras krastā paliek Liepāja un Liepājā kūsājošā kultūras dzīve, no kuras vēl atsevišķi varam izdalīt mūzikas dzīvi, kā īpašu Liepājas raksturlielumu.

Tieši Liepājā notika pasākumi, kuriem savulaik piedēvēja teju vai revolucionāru garu - „Liepājas Dzintars”un „Mēs - Liepājai”. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados „Līvu” koncertos jaunatnes emocijas sita tādu vilni, ko pārspēja, ja nu vienīgi bēdīgi slavenā Ogres vilciena izdemolēšana pēc „Pērkona” koncerta 1985. gada vasarā. No toreizējiem jauniešiem dažs labs nu jau droši vien būs paspējis mazbērnu ratiņus pavizināt.

Vai tā ir nostaļģija? Nu, mazliet. Ekrāns balts un neparasts... Jā, uz tā projicējas atmiņu filma. Un tas nav stāsts tikai par Liepājas rokmūziķiem. Tas ir stāsts par mums. Un par izdzīvoto laiku.

Un kā pirmā mīlestība matu pīne guļ uz krūtīm... Skrien zīlīte gar loga rūti... Tevi es dievinu mazliet... Un ne jau tikai par mīlestību. Ir jau arī drastiskākas dziesmas par aprīļa pilieniem, par runci, kura plānos neietilpa tas, ka viņu kāds aplaistītu un, protams, aicinājums satikties liedagā. Tavā un manējā Liepājā. Un nedaudz smeldzīgā dziesma par pulksteni, kuru nav mūsu spēkos turēt ciet...

Tolaik daudzām no šīm dziesmām bija tiešām revolucionāra aura. Dziesmā bija pateikts vairāk, nekā varēja ar ausi saklausīt. Jauniešu emocijas reizēm izlauzās skaļā bravūrā, taču dziesmas uzrunāja ne tikai jauniešus. Tas bija tāds kā pavediens, kas lika paslepus saskatīties un otra skatienu saprast bez vārdiem. Tā bija apziņa - mēs. Mēs visi kopā.

Vai tas tagad ir zudis?

Tagad ir cits laikmets, citas vērtības un prioritātes, citi pasākumi, taču Liepājas roks joprojām ir kā īpašs zīmols Latvijā. Nākuši gan jauni izpildītāji, gan vecie centušies atgriezties savās vietās, kā arī veidojas jaunas kombinācijās, gan pa daļai mēģinot atjaunot kādreizējās. Jāpiebilst, ka pēdējais variants līdz šim vēl nevienam tā īsti veiksmīgi nav izdevies, turklāt pa lielākai daļai tas sev līdzi nesis nopietnākus vai ne tik nopietnus kašķus, kādreizējos cīņas biedrus ne reizi vien nostādījis pretējās ierakumu pusēs un dažreiz- ko tur slēpt- atklājis ne tās pievilcīgākās viņu personību puses.

Ir notikusi paaudžu maiņa un tagad uz skatuves varam redzēt arī kādreizējo jauniešu elku bērnus- piemēram, Fēliksu Ķiģeli. Arī tagad jau vēl Liepāja pulcina skatītāju tūkstošus, piemēram, par tradīciju kļuvušajā pludmales festivālā. Tagad, kad mūs no pārējās pasaules vairs nešķir dzelzs priekškars, skatītāju auditorija kļuvusi pat internacionāla, Liepājas vārds izskan pasaulē un tas ir tikai labi. Nu, protams, revolucionāras gaisotnes šajos pasākumos vairs nav, bet mūžīgā revolūcijā taču arī nevar dzīvot. Revolūcija bija toreiz, tagad būtu jābūt tai dzīvei, ko esam ieguvuši revolūcijas rezultātā. Tā jau tāda arī ir, jautājums tikai- vai mēs tādu to gribējām. Taču tas vairs nav stāsts par Liepājas roku.

Liepāja elpo un arī Liepājas roks dzīvo. Tas ir citāds, bet dzīvs. Tagad par to sajūsminās astoņdesmito gadu jauniešu bērni un nav jau tā, ka kādreiz zāle bija zaļāka, tā ir tikpat zaļa vēl aizvien. Un ļoti gribas ticēt, ka nebūs lūzis vai pēdējais ziedu zars sapņu līganam krūmam...