Vārna nav nedz senās teiksmās, nedz hercogu galmos izlolots Liepājas tēls. Šī simbola saknes meklējamas samērā nesenā pagātnē – pagājušā gadsimta 60., 70. gados, kad dzejnieks Māris Čaklais uzrakstīja Liepājai veltītas dzejas rindas "Pilsētā, kurā piedzimts vējš", bet komponists Imants Kalniņš tās ievija nošu līnijās.
Māra Čaklā laikabiedri atceras, ka viņš ar šo dzejoli vēlējies uzburt tā brīža pilsētai raksturīgās ainiņas, tāpēc arī dzejas rindās pieminētajiem tēliem ir īsti prototipi. Viņš pats labprāt apmeklējis krodziņus, kur sēdējuši dzintara latvieši, un vērojis cilvēku mežu. Arī zārcinieks bijis īsts – Ēriks Hūns, savukārt telefonists, kas stabos sēž, – Jānis Ošenieks. Reāla bijusi arī varen varošā vārna. Tikai ne putnu pasaules pārstāve, bet gan cilvēks. Vietējās partijas komitejas 2. sekretāre Austra Rudzīte, atbildīgā par izglītības un kultūras lietām. Viņas varā esot bijis ietekmēt viena vai otra dzejoļu krājuma iznākšanu, literāta karjeru un pat atrisināt sociālos jautājumus, piemēram, dzīvokļa piešķiršanu. Māris Čaklais ar viņu uzturējis kontaktus, un tāpēc pilsētas dzīves un noskaņas raksturojumā arī iekļāvis rindiņu, ka "varen varoša vārna zarā sēž". Šāds salīdzinājums pieņemts arī tādēļ, ka Austra Janovna, kā viņu dēvējuši paši literāti, izcēlusies ar stingru, pat dzelžainu raksturu.
Tā brīža jaunatnei ļoti paticis dumpīguma gars Imanta Kalniņa mūzikā un tekstā, tāpēc 1973. gadā sarakstītā dziesma "Pilsētā, kurā piedzimst vējš", kuru pirmā izpildījusi Austra Pumpure, ātri kļuvusi populāra un jau tajā laikā dēvēta par neoficiālo Liepājas himnu. Bet vārna, lai arī daudziem nebija ne jausmas par šī tēla īsto prototipu, kļuvusi par vienu no Liepājas neoficiālajiem simboliem.
Tēlus iemūžina skulptūrās
1999. gadā dziesmu "Pilsētā, kurā piedzimst vējš" apstiprināja par Liepājas himnu. 2009. gadā tika izsludināts konkurss skulptūru grupai "Pilsētā, kurā piedzimst vējš", un tajā uzvarēja tēlnieku Ģirta un Gaita Burvju un Kārļa Īles piedāvātie darbi.
Šobrīd mākslinieku veidotie himnas tēli jau apskatāmi visa Kūrmājas prospektā garumā, priecējot liepājniekus un pilsētas viesus.
Raksta tapšanā izmantots žurnālista Viktora Ulberta materiāls no žurnāla "Liepājas vēstules".
