Olafs Gūtmanis

Dzimis 1927. gada 10. janvārī Liepājā. 1941. gadā Olafs Gūtmanis kopā ar vecākiem devās izsūtījumā. Tēvu ieslodzīja Vjatkas nometnē, Olafs ar māti apmetās kilometrus astoņsimts aiz polārā loka - Taimiras pussalā. 1947. gadā Gūtmaņu ģimene nelegāli atbrauca uz Latviju un veselus trīs gadus viņiem izdodas nodzīvot dzimtenē. Taču „noziegums”- ierašanās dzimtenē- varasiestāžu uzmanībai secen nepaiet un 1950. gadā Gūtmaņi tiek izsūtīti vēlreiz. Olafs Gūtmanis atgriežas dzimtenē 1956. gadā, kad viņš ir tikai 29 gadus vecs, bet jau otrās grupas invalīds - slimojis ar malāriju un arī ar tuberkulozi - pie tam nevis vienu, bet veselas divas reizes.

Liepājā Olafs sāk strādāt par rēķinvedi sēklu veikalā. Interesanti ir tas, ka šis veikals vairāk kā pusgadsimtu nav mainījis savu atrašanās vietu, pat mainoties politiskajām varām un ekonomiskajiem apstākļiem. Tas vēl aizvien atrodas turpat, kur toreiz - Rakstvežu ielā.

Tomēr Olafam jau tad izpaudās mākslinieciskās tieksmes un ar rēķinveža darbu vien viņš (garīgo vajadzību ziņā) iztikt nevarēja. Tāpēc viņš sāka dziedāt Liepājas teātra korī. Olafs bija mācījies arī mūzikas skolā, taču dzīves sarežģījumu dēļ nebija to beidzis. Dziedot teātra korī, Olafs dažreiz bija izpildījis arī pa vienai otrai nelielai lomiņai izrādēs. Pats viņš ar smaidu saka, ka viņa ievērojamākā loma ir bijusi pavārs Alfrēda Kalniņa operā „Ugunī”.

Kā pievērsies daiļradei? Olafs Gūtmanis saka, ka, mācoties vakarskolā, apdzejojis meitenes un skolotājus. Taču pirmo īsto „iedvesmas dzejoli” uzrakstījis pēc trofeju filmas „Karmena” noskatīšanās pēckara gados kinoteātrī „Daile”. Par trofeju filmām sauca filmas, ko Padomju Savienībā izrādīja pēckara gados un, kas bija iegūtas fašistiskajā Vācijā un citās okupētajās teritorijās. Parasti tās bija uzņemtas Vācijā, Francijā, Anglijā un ASV. Olafa Gūtmaņa pieminētajai filmai vajadzētu būt 1926. gadā uzņemtai franču filmai (ir vairākas filmas ar tādu nosaukumu, taču līdz laikam, par kuru runā Olafs Gūtmanis bija uzņemtas divas - 1915. g. un 1926. g.).

Par ko raksta Olafs Gūtmanis? Par visu ko, par Sibīrijas sniegiem tajā skaitā. Par dzīvi. To viņš prot izteikt dzejā un prozā. Tulkojis latviski cittautu literātu darbus - gan dzeju, gan lugas, kas uzvestas Liepājas teātrī. Rakstījis publicistiku un piedalījies atmiņu grāmatas sastādīšanā par Tautas fronti Liepājā.

Olafa Gūtmaņa dzīve arī citādā ziņā ir saistīta ar mākslu - viņa dzīvesbiedre ir pazīstamā gleznotāja Velga Gūtmane. Velga Gūtmane ne tikai pati veido fascinējošas gleznas, nu jau daudzus gadus viņa savu māku cenšas nodot arī jaunajiem talantiem. Mākslas skolā, vēlāk kā zīmēšanas skolotāja Liepājas Katoļu pamatskolā, pēdējos gados - privātā glezniecības studijā, kas iekārtota Gūtmaņu mājā. Ne viens vien Velgas Gūtmanes audzēknis ar labām sekmēm iestājies Liepājas Mākslas skolā. Skolotāja saņem siltus paldies - gan skaļi izteiktus, gan sirsnīgās domās viņai sūtītus.

Olafs Gūtmanis bijis ļoti tuvu personiski pazīstams ar Mirdzu Ķempi. „Viņa mani fascinēja ne tik daudz kā ļoti talantīga dzejniece, kaut gan neviens, protams, neiedomāsies noliegt arī to. Viņa bija Liela Personība - tiešām ar lielo burtu, kādu nav daudz.”

Mirdza Ķempe savulaik iesācēju Olafu Gūtmani konsultēja dzejas gudrībās Tā sakot, iesvaidīja mūzas pasaulē. Tagad Olafs Gūtmanis jau pats var lepoties ar ne vienu vien talantu, kuram viņš, darbojoties kā konsultants, palīdzējis atrast ceļu uz pašizpausmi dzejā.

Olafam Gūtmanim ir trīs bērni. Vecāko Māri viņš sauc par pasaules klaidoni labā nozīmē. Kādās tik zemēs dēls neesot pabijis un kur tik viņam nedzīvojot draugi! Meita Ieva pievērsusies kristīgajai dzīvei, strādā par Liepājas katoļu draudzes izdotā laikraksta „Nāc!” redaktori. Jaunākais dēls Dāvis liepājniekiem labi pazīstams no darbošanās vietējos medijos. Dāvis ir mantojis gan tēta, gan mammas talantu - gan dzeju raksta, gan arī glezno.

Olafs Gūtmanis joprojām rosīgi darbojas literatūras laukā.