Piemineklis bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem

Atklāts 1977. gadā. Tā tēlnieks ir latviešu tēlniecības vecmeistars, profesors Alberts Terpilovskis, bet arhitekts ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, profesors Gunārs Asaris.

Starp citu, retajam ir zināms, ka mākslīgi uzbērtā kāpa, kuru vainago piemineklis, bija paredzēta tam, lai Liepājā celtu Brīvības pieminekli miniatūrā. Ir saglabājušies vēsturiski kinokadri no 1939. gada, kur redzams valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš kopā ar pilsētas valdes vīriem šīs kāpas galā aplūko vietu pieminekļa celtniecībai. Taču 1939. gadu drīz nomainīja 1940. gads un nebija vairs ne brīvības, ne pieminekļa. No mūsdienu viedokļa raugoties, piemērotāka šī vieta neapšaubāmi ir tam piemineklim, kurš šodien tur atrodas. Rīgā jau Brīvības piemineklis ir un tas ir kā tautas vienotības simbols. Diez vai Latvijai vajadzīgi vairāki atsevišķi Brīvības pieminekļi.

Toties Liepājai šis piemineklis ir īstens simbols. Kaut gan piemineklis pats kā tāds ataino Mūžam Gaidošo- māti, māsu, sievu, līgavu?... varbūt viņas visas?... Tomēr droši var teikt, ka šī pieminekļa esamība Liepājā savā veidā simboliski aptver visu Liepājas gadsimtos ar jūru saistīto vēsturi. Jūrniecības un zvejniecības tradīcijas, kas kupli zēlušas ne tikai Liepājā, bet arī zvejniekciemos ap to. Starptautiskās tirdzniecības vēsturi, ko senatnē varēja veikt vienīgi pa ūdensceļiem. Ir saglabājušās ziņas, ka šeit, Liepājas krastos, dzīvojušās baltu ciltis vērtīgo saules akmeni dzintaru tirgojušas pat senajiem romiešiem. Vēsturisko jūrniecības kadru kalvi - Liepājas jūrskolu, ko, starp citu, beidzis vēlāk pasaulslavenais kinooperators Eduards Tisē. Zvejnieksvētkus, ko katru gadu labprāt atzīmējam. Zvejnieku kolhozu „Boļševiks”. Jā, šodien vairs nav cieņā ne „kolhozs”, ne „boļševiks”, bet diezin vai Liepājas zvejnieku kopsaimniecība kādam ar kaut ko sliktu asociējas. Cilvēkiem bija darbs un tāljūru kapteiņi, kas braši vagoja pasaules jūras un okeānus, bija liepājnieki! Jā, veikalos zivju tikpat kā nebija un brauca šie kapteiņi zem sveša karoga, bet tomēr... Bija zvejnieku kopsaimniecības klubs, kas padomju varas gados bija Liepājā ļoti nozīmīga kultūras iestāde, un bija estrādes ansamblis ar jūras pilsētai tik raksturīgo nosaukumu- „Neptūns”. Tiesa, tādu slavas skanējumu kā „Credo” un „Līvi” „Neptūns” nepiedzīvoja, taču kādas tik vēlākās latviešu estrādes slavenības tas nav savulaik kaldinājis. „Neptūna” sastāvā ir bijis gan Ainārs Virga, gan Guntars Račš, gan Maija un Jānis Lūsēni, gan Aivars Brīze, gan vairāki citi. Daudzu liepājnieku atmiņās vēl saglabājies „”Neptūna” blondās meitenes” tēls - kādreizējā šī ansambļa vokāliste Anita Bērza.

Jūras tuvums daudz ko noteicis Liepājas liktenī arī citādā ziņā, devis Liepājai ļoti daudzas, palaikam savstarpēji ļoti atšķirīgas lietas, piemēram, Krievijas impērijas jūras cietoksnis un kādreizējā cara jahtu osta, kuģu remonta rūpnīcas un zivju konservu kombināts, un, protams, dažādās izklaides - sākot ar liepājnieku un pilsētas viesu vasarā tik ļoti iemīļoto pludmali un beidzot ar jahtu regati.

Jā, un ar jūras tuvumu saistās kāda traģiska stīga arī ne jau tikai Liepājas, bet visas Latvijas liktenī. 1944. gada rudenī Rīgai atkal tuvojās Sarkanā Armija. Daudzi saprata, ka cerības uz to, ka Latvija atkal varētu būt brīva, ir izgaisušas. Atceroties pirmā okupācijas gada šausmas, tūkstošu tūkstoši izšķīrās doties bēgļu gaitās. Bēgļu straumes no visas Latvijas plūda uz Kurzemi, lai pretim nezināmajam dotos pāri jūrai. Cilvēki, kas tolaik dzīvoja tajā, jūrai tuvākajā pilsētas pusē, atceras, ka Liepājā tieši Republikas iela iezīmējusies ar to, ka pa šo ielu no rīta līdz vakaram jūras virzienā nemitīgi plūdušas cilvēku straumes.

2000. gada 8. aprīlī tika atklāta pieminekļa postamentam piestiprināta piemiņas plāksne, veltīta ASV lidmašīnas apkalpei, ko 1950. gada 8. aprīlī pie Liepājas notrieca PSRS Gaisa spēki.